Latvijā 7.jūnijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Atšķirībā no pārējām Latvijas vietvarām jaunā Rīgas dome tiks vēlēta pēc piecu gadu līdzšinējā sasaukuma darbības, jo 2020.gadā notika ārkārtējās vēlēšanas un galvaspilsētas dome darbojās gadu ilgāk, nekā tas notiktu parasti. Uz 60 vietām Rīgas domē pieteikušies 16 politiskie spēki un 740 deputātu kandidāti. Partiju apvienības "Apvienotais saraksts" (AS) Rīgas mēra amata kandidāts Māris Sprindžuks intervijā aģentūrai LETA uzsver, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki izvēlas doties prom no Rīgas, ir augstie siltuma tarifi. Tādēļ partijas piedāvājums ir vērsts uz to, lai situāciju mainītu. Līdztekus AS piedāvā redzējumu, kā padarīt Rīgu mazāk pieblīvētu ar automašīnām. Sprindžuks uzskata, ka pašreizējā stāvvietu politika ir rīdziniekiem nedraudzīga.

Kā jūs vērtējat AS izredzes vēlēšanās Rīgā?

Es domāju, ka mēs noteikti iekļūsim Rīgas domē. Turklāt mūsu kampaņa vēl nav sākusies, un es domāju, ka cilvēki mūs pamanīs. AS piedāvājums ir atšķirīgs no citām partijām, arī mana personība un pieredze rezonē un atšķiras no citiem. Domāju, ka būs sabiedrības daļa, kurai mūsu piedāvājums būs svarīgs. Mana pašreizējā sajūta ir, ka Rīgā ir piedāvājuma un varas krīze. Rīgā ir lejupslīde atšķirībā no Tallinas un Viļņas, un ir zināms izmisums. Cilvēki gaida pārmaiņas. AS ir piedāvājums, lai atdzīvinātu Rīgu.

Ja jūs ievēlēs, ar kādiem politiskajiem spēkiem jūs noteikti neiesiet koalīcijā? Vai jums ir šādas sarkanās līnijas?

Mūsu sarkanās līnijas ir Maskava un zagšana. Ja mēs redzam, ka kādā politiskā spēkā ir cilvēki, kas sadarbojas ar Krieviju, vai saņem no tās finansējumu, vai ir koruptīvi riski, protams, ka mēs ar viņiem neiesim kopā.

Precizēšu - vai redzat sadarbības iespējas ar partijām "Stabilitāte" un "Latvija pirmajā vietā"?

Es domāju, ka nē. Ar Rosļikovu pilnīgi noteikti nē. Ar Šleseru mēs Saeimā redzam tādu kā koķetēriju, bet ir jāredz, kurus cilvēkus no viņa partijas ievēl, bet drīzāk, ka nē. Mana prognoze, ka latviskās partijas būs vairākumā, lai varētu izveidot koalīciju.

Jūs minējāt, ka AS piedāvājums ir atšķirīgs. Kas tieši ir atšķirīgais, un ko jūs piedāvājat, lai atdzīvinātu Rīgu?

Vispirms jau mēs izanalizējām tos faktorus, kādēļ cilvēki no Rīgas aizbrauc. To saprotot, mēs arī veidojam piedāvājumu, lai, mainot konkrētas lietas, cilvēki atgrieztos. Primāri Rīgā ir ļoti augsti komunālie rēķini, īpaši par siltumu. Vēl pirms desmit gadiem Rīgā bija zemākais siltuma tarifs visā Latvijā. Šo desmit gadu laikā kaut kas ir fundamentāli mainījies. Pašlaik "Rīgas siltuma" tarifs atbilst vidējam rādītājam Latvijā, ļoti slikti izskatoties pret Viļņu un Tallinu. Turklāt kaimiņu galvaspilsētās nav tik efektīvas siltumapgādes sistēmas kā Rīgā un tik lielu ieguldījumu kā mums TEC2, bet siltuma tarifi ir zemāki. TEC2 ir koģenerācijas sistēma, kur, sadedzinot gāzi, var ražot gan elektrību, gan siltumu. Vēl līdz pagājušajam gadam TEC2 saražoto siltumu pilnībā laida gaisā, tagad apmēram pusi no TEC siltuma Rīga paņem, bet vienalga otra puse vienkārši izkūp gaisā. Tā ir absurda situācija, īpaši sasniedzamo klimata mērķu kontekstā.

Kā Rīgas pašvaldība var ietekmēt TEC darbību? Tas nav pašvaldības uzņēmums.

Pašlaik Rīga to nevar izdarīt, jo ir mazākuma akcionārs - nepilni 49% [TEC pieder "Latvenergo", kura 100% akciju īpašnieks ir Latvijas valsts. No AS "Rīgas siltums" akcijām 49% pieder Rīgas pašvaldībai, 48,99% - Latvijas valstij, 2% SIA "Enerģijas risinājumi.RIX", 0,01% "Latvenergo" -red.] Tas ir diezgan nesaprotami, kādēļ Rīgai nav kontrolpaketes. Iespējams, ir jāorganizē uzņēmums "Rīgas siltums", tam paliekot tikai par pārvades uzņēmumu un nodalot ražošanu atsevišķi. Pašlaik es redzu zināmu interešu konfliktu un, iespējams, pat maksātspējas riskus "Rīgas siltumam", jo ir periodi, kad uzņēmums siltumu iepērk dārgāk nekā pārdod.

Vai to var atrisināt Rīgas mērs, vai tomēr tā nav Saeimas kompetence?

Rīgas mēram ir jāgādā, lai ilgtermiņā "Rīgas siltums" nesabrūk un lai siltuma tarifs ir konkurētspējīgs un cilvēki un uzņēmumi nevar no tā atslēgties, veidojot lokālus risinājumus. Tas ir svarīgi gaidāmajā māju siltināšanas procesā, kura rezultātā siltuma patēriņš būtiski kritīsies. Ja nebūs jaunu pieslēgumu no komercobjektiem, piemēram, Mārupes novadā esošās Rīgas lidostas, tad siltuma tarifs neizbēgami vēl celsies. Pilsētai no savas puses ir jādara viss, lai siltumapgādes sistēma būtu efektīva. Savukārt valstij būtu jānodrošina, lai monopoluzņēmumā [TEC 2] saražotais būtu aprēķināts pēc pareizas metodikas. Lai to rēķina nevis kā katlā sadedzinātu gāzi, bet tiktu ņemts vērā, ka tiek saražoti divi produkti - elektrība un siltums -, un par katru tiek aprēķināts godīgs tarifs. Tādā veidā Rīgā ienāktu lētāks siltums, turklāt TEC2 saražotajam siltumam būtu jābūt primārajam. Protams, tur vajadzīgs Saeimas atbalsts, tas ir jānosaka Enerģētikas likumā.

Es pieņemu, ka komunālie maksājumi nav vienīgais, kādēļ Rīgā strādājoši cilvēki izvēlas dzīvot Pierīgā. Kā jūs pārliecinātu, piemēram, Ādažos privātmājās dzīvojošus cilvēkus, kas strādā Rīgā, arī pārcelties uz dzīvi galvaspilsētā?

Mājokļu piedāvājums Rīgā neveido ērtu dzīvošanas modeli ģimenēm ar bērniem. Pierīgā tas ir ērtāks, kaut vai tādēļ, ka skolas vecuma bērni paši ar kājām var aiziet gan uz skolu, gan pulciņiem, gan nokļūt mājās. Rīgā jaunāko klašu bērni vecākiem ir jāvadā. Rīga ir izveidojusi dīvainu izglītības modeli, kur centrā ir elitāras skolas ar labu izglītības kvalitāti, bet mikrorajonos ir tā, kā ir. Nespēja radīt vienādi labu pakalpojuma kvalitāti visā Rīgas teritorijā, veido pa pilsētu migrējošus cilvēkus. Līdztekus ir tādas problēmas kā nesiltināti mājokļi. Tāpat Rīgai nav piedāvājumu attiecībā uz rindu mājām, ja cilvēki grib zālīti, vietu, kur vasarā, piemēram, grilēt gaļu. Cilvēki, kuri grib dzīvot privātmājā, Rīgas nespējas to piedāvāt dēļ pārceļas uz Pierīgu. Rīgai mājokļu politika ir jāveido, gan renovējot sērijveida padomju laika dzīvokļus, gan atrodot veidu, kā restaurēt vēsturiskās ēkas Rīgas centrā. Protams, aktuāla ir stāvvietu problēma. Rīgas centrs ir kļuvis par ilgtermiņa automašīnu stāvvietu, Vecrīga ir elektromobiļu ilgtermiņa stāvvieta. Tā vietā, lai būtu pievilcīga vide ar lēnu ritmu, kur ir gan gājēji, gan velosipēdisti, gan kafejnīcas un citi pakalpojumi, Rīga ir pārblīvēta. Ēku pirmo stāvu kafejnīcas un veikali veras ciet, jo nespēj konkurēt ar lielveikaliem. Līdztekus stāvvietām ir A un B zonas, kas nav izdevīgi nedz kafejnīcām, nedz klientiem, jo stāvvieta izmaksā dārgāk nekā kafija. Līdz ar to ir radikāli jāmaina satiksmes organizācija un stāvvietu politika. Cilvēkiem, kuri dzīvo centrā, ir jābūt iespējai turēt vienu mašīnu pie mājas. Paralēli priekš iebraucējiem ir jāveido ilgtermiņa stāvvietas kaut kur ap dzelzceļa loku, jo tās ir vienīgās brīvās zemes. Var dot arī burkānu privātajiem uzņēmējiem būvēt daudzstāvu autostāvvietas, piemēram, Miera ielas rajonā. Pašlaik "Rīgas satiksme" ļoti skaisti pelna ar stāvvietām, paaugstina C zonu par B zonu, kas uzreiz ir dārgāk. Tādējādi politika ir vērsta uz naudas iekasēšanu, nevis uzvedības maiņu. Rīgas metropoles griezumā Pierīgas pašvaldībām ir jāveido ilgtermiņa stāvlaukumi tuvu dzelzceļam, lai Rīgas centrā cilvēki varētu iebraukt ar sabiedrisko transportu. Kā jau teicu, stāvvietas varētu būt ap dzelzceļa loku. Tādējādi var atbrīvot no mašīnām Rīgas centru, priekšroku dodot tiem, kas tur dzīvo. Tad var veidot arī sakarīgu cenu politiku. Piemēram, ja centra stāvvietā mašīnu tur visu dienu, tad tas ir pa dārgo, bet, ja stāv stundu vai divas, tad ir pa lēto vai pat pa velti. Centrā stāvvietās uz neilgu laiku par velti var būt tad, ja ir atrisinātas problēmas ar ilgtermiņa stāvvietām.

Kā padarīt sabiedrisko transportu tik pievilcīgu, lai Rīgā dzīvojošie, pārvietojoties pa pilsētu, savu automašīnu vispār neizmantotu?

Ir jābūt datiem par cilvēku plūsmām, kur tie vēlas nokļūt un kādas ir alternatīvas privātajam transportam. Mums ir jāskatās uz dzelzceļa artēriju, kuru Rīga savā metropoles satiksmes artērijā faktiski neizmanto, jāraugās uz ūdens transporta izmantošanu, piemēram, savienojot Bolderāju un Mangaļu galu. Risinājumi varētu būt dažādi, nav jāizmanto tikai autobusi. Paralēli jādomā par reģionālo transportu. Vai tiešām visiem starppilsētu autobusiem gala punktam ir jābūt pie Centrāltirgus. Kas tur ir tik vērtīgs, kādēļ jābrauc tik dziļi Rīgā iekšā? Varbūt var braukt tikai līdz Juglai vai Alfai. Slikti, ka Rīgā nav norāžu, kā ērti pārkāpt no viena transporta citā. Līdz šim vilciens ir dzīvojis kā valsts valstī, kur prioritātes ir bijušas kravas, nevis pasažieri. Iespējams, ka karš Ukrainā un sankcijas pret Krieviju piespiedīs dzelzceļu paskatīties uz cilvēkiem. Bet vilciens ir jāsavieno ar autobusiem.

Kā jūs vērtējat kāda konkurējoša politiskā spēka piedāvājumu noteikt iebraukšanas maksu Rīgā?

Populisms. Rīga jau tā ir nepievilcīga, ja vēl pie A un B zonu autostāvvietas maksas pieliks maksu par iebraukšanu centrā, te vispār neviens nebrauks. Pierīgā ir izveidojies dzīvojamais fonds, bet ne biroji. Ja Rīga ieviesīs iebraukšanas maksu, tā vēl vairāk zaudēs cilvēkus. Turklāt automašīnas nav galvenais iemesls gaisa piesārņojumam. Ir jābūt vienotiem transporta savienojumiem un vienotai biļetei, cilvēkiem ir jādod pozitīva motivācija.

Vairāki arhitekti ir teikuši, ka ir skumji skatīties, cik tukša ir Vecrīga, ja neskaita tūristus vasaras karstumā. Kā vietējos iedabūt Vecrīgā?

Es Rīgā esmu īrējis četrus dzīvokļus, un viens no tiem ir bijis Vecrīgā. Pirmā problēma - nav kur nolikt mašīnu. Otrā problēma - paralēlā tūristu dzīve, kas ir skaļa un nebeidzas 11 vakarā. Vecrīgā ir jāveido politika, kur ir skaļie bāri, kur ir dārgākas licences, un tās ir konkrētas lokācijas. Bet nevar būt tā, ka visur ir skaļi, un cilvēki, kas dzīvo ceturtajā stāvā, nevar izgulēties, jo pirmajā stāvā visu nakti ir diskotēka. Ir jāveido ļoti skaidra zonēšanas politika. Visās valstīs vecpilsētas ir tūrisma vietas. Manuprāt, Rīgas dome savulaik ļoti pasteidzās, nosakot Tērbatas ielu par gājēju ielu, lai gan Vecrīgai jau tad bija problēmas (Tērbatas iela par gājēju ielu tika noteikta eksperimentāli uz vienu mēnesi 2020.gadā - red.). Vecrīga ir mūsu lielākā vērtība, un tur vienmēr ir dzīvība. Vienlaikus ir jāveido piedāvājums gan viesiem, gan vietējiem. Es par kļūdu uzskatu arī Ķirša (pašreizējais Rīgas mērs Vilnis Ķirsis (JV) - red.) lēmumu 200 000 eiro novirzīt skatlogu programmai. Tā ir vējā izsviesta nauda. Labāk šo naudu būtu bijis ieguldīt tūrisma mārketingā, lai piesaistītu tūristus. Rīga ir pietiekami forša galvaspilsēta, bet pašvaldībai ir vairāk jādomā par cilvēku plūsmu, par to, lai būtu lieli sabiedriski notikumi. Ļoti veiksmīgs projekts ir Ziemassvētku tirdziņi, tajā brīdī Vecrīga tiešām pamodās.

Šajā kontekstā kā vērtējat Ekonomikas ministrijas atbalsta programmu dižpasākumiem, kurai, piemēram, Rīgas maratons nevar kvalificēties, lai gan piesaista ļoti daudz cilvēku, jo notiek katru gadu, nevis reizi četros gados?

Tas nav pareizi. Kad es biju valdībā, es redzēju, cik ļoti "Jaunā Vienotība" nevēlējās atbalstīt Pasaules čempionātu motokrosā, taču koalīcijas partneri uz to piespieda. Es piekrītu, ka atbalstītajiem pasākumiem ir jāienes vairāk naudas, nekā tiek izsniegts atbalstā. Tie ir lieli sporta pasākumi, lieli koncerti.

Vai Rīgas pašvaldībai būtu jāturpina atbalstīt tāds pasākums kā "Positivus"?

Es teiktu, kāpēc nē, ja ir tādi mākslinieki, kas piesaista apmeklētājus no kaimiņvalstīm.

Kā konkurēt ar Viļņu un Tallinu, lai lielās starptautiskās kompānijas par savu mājvietu izvēlētos tieši Rīgu? Kā piesaistīt Rīgai lielas starptautiskas konferences?

Latvija ir Baltijas vidū, kas ir priekšrocība. Tajā pašā laikā lielajām izstāžu zālēm jābūt vai nu tuvu lidostai, vai pie Rīgas apvedceļa, nevis, piedodiet, Ķīpsalā. Tieši tāpat ar futbola stadionu. To nevajag likt uz kaut kādām salām, tam jābūt tuvu pie transporta mezgliem. Jo uz spēli gāzīsies desmitiem tūkstošu cilvēku, kas nedrīkst paralizēt pilsētas dzīvi. Tāpat, ja runājam par Rīgas ostu, tad noliktavas būtu jābūvē iekšzemē, nevis krasta pirmajā līnijā. Ilgtermiņa noliktavas vispār varētu atrasties Pierīgā, bet ir jāsakārto ceļi. Ja runā par birojiem, tad labs piemērs ir Jaunā Teika. Nevar ielikt biroju kompleksu tukšā vietā, kur blakus nav dzīvokļu, bērnudārzu un skolu. Rīgā nav nevienas starptautiskas skolas, visas trīs esošās ir Piņķos. Rīgā ir jāveido starptautiskā skola, ja vēlamies piesaistīt ārvalstu investorus.

Vai lielās nacionālās būves, piemēram, koncertzāle, būtu jāliek centrā, domājot arī par ārvalstu viesu ērtībām, vai tomēr kādā degradētā teritorijā, cerot uz tās revitalizāciju?

Primāra ir transporta sistēma. Es neliktu koncertzāli nedz Elizabetes ielā, nedz Kongresu namā. Lai lieli koncerti atmaksātos, vajag lielu skaitu publikas, kuras daļa noteikti atbrauks ar mašīnu. Taču no tā nedrīkst ciest pilsēta, nedrīkst veidoties sastrēgumi. Koncertzālēm, stadioniem, izstāžu zālēm - tam visam jāatrodas ārpus centra pie lieliem transporta mezgliem, iespējams, Ārrīgā.

Jaunā koncertzāle būs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājvieta. Kā Rīgā dzīvojoši pensionāri bez mašīnas tiks uz koncertzāli uz simfonisko koncertu Ārrīgā?

Tas ir tāpat kā Mežaparka estrādē, kad tur notiek lielie koncerti, "Rīgas satiksme" nodrošina papildu sabiedriskā transporta reisus. Neviens nav sūdzējies par to, ka Mežaparka estrāde neatrodas centrā.

Mežaparka estrādē lielie koncerti notiek pāris reizes vasarā. Savukārt jaunajā koncertzālē simfoniskie koncerti notiks vairākas reizes nedēļā. Nez vai "Rīgas satiksmei" būs kapacitāte tik bieži nodrošināt papildu reisus.

Es runāju par lielajiem koncertiem.

Ļoti praktisks jautājums. Rīga ir teju pēdējā vietā Latvijā māju siltināšanā. Kā motivēsiet cilvēkus?

Kad pirms desmit gadiem Ādažos sākām ēku siltināšanu, pašvaldība teica, ka finansiāli atbalstīs energoauditu, tehnisko projektu, bet mājas īpašniekiem jāvienojas par kredīta ņemšanu siltināšanas darbiem. Pirmās mājas gāja grūti, bet tālāk jau bira kā no pārpilnības raga, jo cilvēki apmainījās ar informāciju un redzēja ieguvumus saņemtajos rēķinos. Savukārt Rīgā tā laika mērs Ušakovs teica, ka tajās mājās, kuras atrodas uz pašvaldības zemes, tiks ierīkoti pagalmi. Faktiski iedeva pretēju signālu dzīvokļu īpašniekiem - jūs varat nedarīt neko, mēs visu izdarīsim. Vispirms ierīkosim pagalmu, tad nosiltināsim mājas utt. Rīga pazaudēja iekšējo demokrātiju, apkaimju koalīciju. Pašlaik ir atbalsts ēku siltināšanai, bet puse Rīgas namu nesiltināsies nekad, jo tās ir Hruščova laika mājas ar biezām sienām, koka ēkas, mājas ar vēsturiskajām fasādēm, kuras nevar nosiltināt. Līdz ar to Rīgai jābūt detalizētākam atbalstam, pamatā konsultatīvam. Dzīvokļu īpašniekiem jāspēj vienoties, bet viņiem vajag konsultatīvu atbalstu.

Ko iesākt ar "hruščovkām", kuras ir jārenovē, bet iedzīvotājiem naudas tam nav, tāpat kā vairumā gadījumu intereses.

Lielākais burkāns, protams, ir siltināšana ar valsts atbalstu. Tajā pašā laikā es zinu vienu Hruščova laiku māju, kuru nevajag siltināt, bet kura lūst kopā un ir jāstiprina pamati, kam nekāds atbalsts nav paredzēts. Tur cilvēkiem vajag neitrālu padomu, kā šos pamatus stiprināt, vai tāme ir pareiza utt. Tur talkā ar konsultāciju un padomu vajadzētu nākt pilsētai.

Vai šīs konsultācijas būtu bez maksas?

Nē, bet pašvaldība būtu neitrāls profesionāls arbitrs, kam cilvēki uzticas.

Rīgas iedzīvotāji noveco, ir augošs pieprasījums pēc pansionātiem, kur pašlaik ir lielas rindas. Kā risināsiet šo jautājumu?

Ap 2030.gadu būs lavīnveidīgs senioru pieaugums, un pansionāti būs nepieciešami. Līdz ar to pašvaldībai būs jālīdzfinansē privātie uzņēmēji, lai tie šos pansionātus būvētu. Man nepatīk, kā ir sadalīta atbildība sociālajā jomā starp valsti un pašvaldību. Savulaik JKP labklājības ministrs teica, ka nevar pansionātus ierīkot vēsturiskās ēkās, ka tiks veidoti jauni tipveida projekti un pašvaldībām no struktūrfondiem iedos 68 miljonus eiro, lai tās pansionātus cep kā pīrādziņus. Diemžēl uzprojektēja nepareizi, un projekts sanāca daudz par dārgu. Respektīvi, pašizmaksa uz vienu klientu būtu tik augsta, ka cilvēki nespētu samaksāt. Līdz ar to pašvaldības nemaz uz šo fondu naudu pansionātu celtniecībai pēc šiem tipveida projektiem nepieteicās. Tā vietā varēja veidot daudz drosmīgāku shēmu, nosakot vispārējos standartus, bet citādi atļaujot privātajiem projektēt, kā vēlas, dodot līdzfinansējumu. Rezultātā šo fondu naudu neapguva un tā tika pārdalīta. Savukārt par līdzfinansējumu klientiem Rīga ir pionieris, jo piešķir klientiem līdzfinansējumu pansionāta izmaksu segšanai. Cita lieta, ka Rīga uzskata, ka tai ir lētāk, ja tās iedzīvotāji izvēlas pansionātus ārpus Rīgas. Bet es nedomāju, ka ir pareizi klientus līdz ar finansējumu atdot citām pašvaldībām. Rīgā ir tik daudz tukšu ēku.

Kas būtu jāmaina pašvaldību izlīdzināšanas fonda darbībā?

Primāri būtu jānosaka, ka pašvaldības, kuras ir saņēmējas, pārdalīto naudu drīkst izmantot tikai likumā noteikto funkciju pildīšanai - izglītība, veselība, sociālie pakalpojumi. Bet tie nevar būt spa un parku labiekārtošana. Vēl viena lieta - sauja donoru nevar pavilkt visus pārējos. Visas valstspilsētas, izņemot Rīgu, ir saņēmējas. Tas nav normāli. Ir jāmaina donoru un saņēmēju proporcija. Ir doma Pierīgai likt maksāt vēl arī Rīgai, kas faktiski nozīmē otru izlīdzināšanu. Tik vienkārši un brutāli ar likuma spēku to nevajadzētu darīt. Tā vietā jāveido sadarbība tur, kur kopīgi tiek lietots kāds pakalpojums, piemēram, profesionālā izglītība, kas ir tikai Rīgā un nav Pierīgā vai sabiedriskais transports. Pašreizējā situācija nerada stimulu nedz saņēmējiem, nedz maksātājiem. Varētu būt viens sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējs Rīgai un Pierīgai, tāpat "Rīgas ūdens" varētu apkalpot arī Pierīgu, un tad būtu pašvaldību godīga norēķināšanās par pakalpojumu. Maksa par klientu būtu modernāka pieeja nekā pašreizējā automātiskā pārdale.