Latvijā 7.jūnijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Atšķirībā no pārējām Latvijas vietvarām, jauna Rīgas dome tiks vēlēta pēc piecu gadu līdzšinējā sasaukuma darbības, jo 2020.gadā notika ārkārtējās vēlēšanas un galvaspilsētas dome darbojās gadu ilgāk nekā tas notiktu parasti. Pašlaik uz 60 vietām Rīgas domē pieteikušies jau astoņi politiskie spēki. "Latvijas attīstībai" par saraksta līderi izvirzījusi partijas valdes priekšsēdētāju Juri Pūci. Intervijā aģentūrai LETA viņš uzsver, ka ar Pierīgas pašvaldībām ir nevis jākaro, bet gan jāveido sadarbība, Rīgas satiksmes organizācija būtu pārskatāma, jābeidz apkarot automašīnas Rīgas centrā, bet bēdīgo situāciju ar daudzdzīvokļu māju renovāciju jārisina, pārskatot finansēšanas modeli un "Rīgas namu pārvaldnieka" funkcijas. Taču pats galvenais mērķis ir mainīt situāciju, kurā Rīgā turpina samazināties iedzīvotāju skaits, uzskata "Latvijas attīstībai" saraksta līderis.

Kādēļ "Latvijas attīstībai" saraksta līderis ir Pūce, nevis, piemēram, Viesturs Zeps vai Iveta Ratinīka, kura šobrīd strādā Rīgas domē?

Saraksta pirmais numurs vienmēr ir tāds politisks iekšējais lēmums partijā un vienošanās par to, kas ir piemērotākais kandidāts noteiktās vēlēšanās. Es esmu partijas priekšsēdētājs, un tā bija tāda kopīga sajūta, jau sākot gatavoties šīm vēlēšanām pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ka būtu pareizi, ka es būtu saraksta līderis Rīgā.

Bet visi mūsu Rīgas domes deputāti ir saraksta augšgalā, pirmajā desmitniekā. Mums līderu ziņā ir diezgan blīvs saraksts. Mēs piedāvājam labu komandu, viņi visi ir novērtēti.

Vai partija izvērtēja arī notikumus pēc iepriekšējām vēlēšanām, kur jūs bijāt iesaistīts skandālā ar stāvvietu atļaujām? Lai arī notikumi jau ir paseni, nepatīkama astīte velkas līdzi.

Pirmkārt, jāatceras, ka 2020.gada rudenī es arī atkāpos no partijas priekšsēdētāja amata, atstāju partijas valdi, nekandidēju partijas valdes vēlēšanās, bet, protams, turpināju būt aktīvs partijas biedrs. Daudzi partijas biedri man vēl joprojām pārmet un saka, ka man nevajadzēja atkāpties. Es uzskatu, ka viņi kļūdās. Bet partijas iekšienē vērtējums šai situācijai iepretim tam, ko es esmu darījis ievēlētos politiskos amatos, ir tāds, ka izdarīts ir vairāk nekā pret mani atrastie pārmetumi. Tas noteikti būs faktors, ko vērtēs arī vēlētāji šajās vēlēšanās.

Mēģinājumi no oponentu puses pārmest man šo situāciju noteikti būs. Es no tā nebaidos, es atzīstu savu kļūdu, ko es toreiz izdarīju. Manuprāt, es arī rīkojos politiski pareizi, atkāpjoties no amata un uzņemoties atbildību. Tas vēlētājiem dod iespēju izšķirties.

Kā jums ir veicies šajā Rīgas domes sasaukumā, jo partija tomēr ir pārstāvēta koalīcijā, bet kādu laiku bija arī opozīcijā?

Uz pagājušajām vēlēšanām mēs gājām kā daļa no lielākas komandas, bija kopīgs saraksts, kurā bija arī "Kustība Par" un "Progresīvie", un šis saraksts guva lielākos panākumus. Bet faktiski jau vēlēšanu naktī kļuva skaidrs, ka mūsu abi partneri gribētu iet atsevišķus ceļus un redz sevi politiski attālināti no mums. Viņi vienojās ar "Jauno Vienotību" un mūs no koalīcijas izmeta. Bet mēs jau tad skaidri pateicām, ka šīs koalīcijas mūžs ir īss. Tā arī bija. Pagāja laiks un izrādījās, ka mēs esam nepieciešami, jo "Jaunā Vienotība" un "Progresīvie" sastrādāties nevarēja un nevar joprojām. Valdībā viņi ir vienā koalīcijā, bet Rīgas domē visu laiku savā starpā "kasās". Savukārt mēs esam stabili, prognozējami un gatavi īstenot savu programmu.

Viesturs Zeps vada Mājokļu un vides komiteju, kura ir atbildīga par ļoti daudziem jautājumiem, un tie visi tiek mērķtiecīgi virzīti, arī pretrunīgi jautājumi, kuros ir jāpanāk vienota pozīcija. Tā ir mūsu pievienotā vērtība. Mēs zinām, kā panākt, lai cilvēki strādā kopā.

"Pūces plānā" ir iekļauts daudz dažādu tēmu. Katram no 12 punktiem ir daudz apakšpunktu. Jūsuprāt, kas ir pats svarīgākais, kas nākamajā sasaukumā Rīgas domē būtu jāizdara obligāti?

"Pūces plāns" tiešām ir detalizēts redzējums un tas ir vērsts uz vienu galveno mērķi - mainīt situāciju, kurā Rīgā turpina samazināties iedzīvotāju skaits, kā tas ir šobrīd. Mēs esam vienīgā Baltijas galvaspilsēta, kur tā notiek. Ne Viļņā, ne Tallinā iedzīvotāju skaits vairs nesarūk. Rīgai nav izdevies mainīt šo trajektoriju.

Nav vienas brīnuma receptes, kā to izdarīt. Tur ir vajadzīgi daudzi mērķtiecīgi pasākumi, lai padarītu Rīgu par tādu vietu, ar kuru cilvēki gribētu saistīt savu nākotni, savus sapņus, savu darbu, profesionālās gaitas. Tāpēc arī ir minēti tik daudzi darbi, bet tiem ir kopīgs mērķis. Pēc tā arī būtu jāvērtē nākamā sasaukuma Rīgas domes darbs.

Bet kā to izdarīt? Galvenais iemesls, kādēļ pārceļas prom no Rīgas, ir viss, kas saistīts ar ģimenēm.

Jā, protams. Ir jāveido laba dzīves vide.

Piemēram, šajā sasaukumā ar šādu tēzi nāca arī "Progresīvie". Bet tas, ko viņi gribēja panākt, bija, lai mainās cilvēki, lai cilvēki vairs negrib braukt ar mašīnu utt., nevis dot cilvēkiem to, ko viņiem vajag. Cilvēkiem vajag mājas, un Rīga ir pilna ar teritorijām, kurās var būvēt viendzīvokļa mājas, ja ir tāda vēlēšanās. Var veidot jaunbūvētus daudzdzīvokļu namu ciematus ar apkārt esošu draudzīgāku vidi, nekā tā ir pašlaik daudzos mikrorajonos. Lai būtu ērts sabiedriskais transports. Lai atrisinātu transporta infrastruktūras drausmīgo stāvokli, kad cilvēkiem ir jālauž mašīnas. Šie visi ir apstākļi, kas mums radītu sajūtu, ka Rīgā dzīvot ir vērtīgi.

Klāt pie tā ļoti svarīgs jautājums ir, ka Rīgai ir jābūt ekonomiski pievilcīgai, lai te būtu tā vieta, kur var nopelnīt maizi, un vieglāk to ir izdarīt, ja tu strādā un dzīvo šeit, nevis braukā lielus attālumus.

Tomēr ļoti daudzas ģimenes pašlaik izvēlas tieši modeli, dzīvot draudzīgā vidē ārpus Rīgas un braukt uz darbu Rīgā.

Rīgai arī tagad ir dažas priekšrocības pret Pierīgu. Rīgā ir labākās Latvijas skolas. Bet vienlaicīgi Rīgā ir arī skolas, kas ir starp vājākajām valstī. Un ar šo lietu ir jātiek galā. Rīgai ir jābūt ar konkurētspējīgu piedāvājumu gan Baltijas mērogā, lai šeit gribētu nākt lieli uzņēmumi un maksāt lielas algas, gan arī Rīgai ir jābūt konkurētspējīgai iepretim izaugušajam Pierīgas areālam. Tam ir nepieciešama laba dzīves vide, laba zaļā zona, iespēja būvēt privātmāju, ja tu vēlies, iespēja iegūt labu izglītību tuvu dzīvesvietai. Šīs lietas ir iespējams apvienot, bet skaidrs, ka tas prasa diezgan daudz darba. Tādēļ arī "Pūces plānā" ir tika daudz punktu, jo nav iespējams ar vienu brīnuma recepti to atrisināt.

Jau pieminējāt sabiedrisko transportu. Kā izveidot ērtus savienojumus ar to pašu Pierīgu, lai Pierīgas iedzīvotāji uz Rīgu nebrauktu ar savām mašīnām, radot sastrēgumus? Ideja par to, ka "Rīgas satiksme" veido pagarinātos maršrutus, ir jau vairākus gadus veca, bet viss ir apstājies. Galvenais, pret ko viss atduras, ir, ka Pierīgas pašvaldības negrib finansiāli piedalīties.

Man bija iespēja piedalīties vienā diskusijā, kurā bija arī Rīgas mērs Vilnis Ķirsis, un viņš minēja ļoti līdzīgu argumentu - mēs jau gribētu, bet viņi neko negrib, tāda dzīve, neko nepadarīsi! Kurš ir lielākais cietējs no tā? Tā ir Rīgas ekonomika. Bizness piemērojas esošajiem apstākļiem. Ja cilvēki pārceļas uz Pierīgu, tad ar laiku uz turieni pārceļas arī uzņēmumi. Mēs jau redzam, ka Mārupē būvē biznesa centrus, ofisa ēkas. Līdz ar to kādēļ vispār vairs braukt uz Rīgu? Pasaules pieredze liecina, ka šādas pilsētas, kuras ir kā barankas - viss ir apkārt un vidū ir tukšums -, agrāk vai vēlāk sabrūk. Nav iespējams izveidot loku, kurā viss ir kārtībā, bet centrs ir izjucis. Rīga ir tā, kas satur visas šīs piepilsētas kopā, tāpēc Rīgas centram ir jānodrošina pievilcība.

Visefektīvākais sabiedriskā transporta veids, lai nodrošinātu ērtu nokļūšanu centrā, ir sliežu transports. Rīga vispār neko nedara ar dzelzceļa tīklu, tikai runā par "park&ride" stāvvietām.

Nupat taču izveidoja vienoto dzelzceļa un "Rīgas satiksmes" biļeti.

Izmēģinājuma biļeti. Pagāja tikai septiņi gadi līdz izmēģinājuma biļetei un pilotprojektam. Ja ar tādiem tempiem strādāsim, mēs problēmu neatrisināsim. Reāls piedāvājums, par ko valdībai vajadzētu domāt, ir, ka, piemēram, "Rīgas satiksmi" apvieno ar "Pasažieru vilcienu" vienotā kapitālsabiedrībā un kopā pārvalda šo saimniecību, jo faktiski 90% pasažieru, ko apkalpo "Pasažieru vilciens", ir Rīgas areāla pasažieri.

Otrs, nevajag baidīties un nevajag teikt: Mārupe, Ādaži, jums ir jāmaksā. Jāsaka otrādāk: Mārupe, Ādaži, nāciet par partneriem, kļūstiet par "Rīgas satiksmes" līdzīpašniekiem un kopā pieņemsim lēmumus. Tāpat kā "Getliņi EKO", kas daļēji pieder Rīgai, daļēji Ropažu novadam.

Mums ir arī deputāti un mēri Pierīgā, un viņi saka - pagaidiet, mums prasa, lai maksājiet, bet mēs nevaram ietekmēt maršrutus, neko nevaram!

Tomēr, arī kļūstot par līdzīpašniekiem, viņi neko ietekmēt nevarēs, jo "Rīgas satiksmē" būs mazākuma akcionāri.

Nē, tas ir atkarīgs no uzņēmuma kultūras. Tas pats "Getliņi EKO" ir labs piemērs. Mazākuma partnerim pieder 2%, bet uzņēmuma kultūra ir tāda, ka, pieņemot lēmumus, visi sanāk kopā. Rīgas mērķis jau nav izspiest no pārējiem sulu. Rīgas mērķis ir, lai iedzīvotājiem būtu ērtāk. Ja būs vietas, kur nevarēs izmantot vilcienu, vai arī, ja valdība pretojas, kas arī daudzus gadus tā ir bijis, tad ir jādomā par tramvaju satiksmes attīstību. Ir daudzas vietas, kur tramvajs daudz ko atrisinātu. Piemēram, ir ilgstošs plāns, tostarp ir izstrādāts pat projekts, kā pagarināt tramvaja līniju no Juglas līdz Berģiem, kas ir Rīgas pilsētas teritorija. Tikpat labi šo līniju var pagarināt līdz Baltezeram, jo ir nodalošā josla.

Es tomēr pieļauju, ka tramvaja līniju izbūve būs pārmērīgas izmaksas.

Salīdzinot ar sabrukušām pilsētas ielām, pārmērīgu slodzi un perspektīvu, ka Rīgas teritorija netiek pietiekami apdzīvota? Ja mums regulāri pilsētā ir jātaisa šosejas, tad es domāju, ka tās izmaksas ir samērīgas.

Problēma ir tā, ka valdība ir noteikusi, ka "Rīgas satiksmes" izdevumus statistiski pieskaita valdības izdevumiem. Tas rada problēmas, bet ir arī risinājumi. Mums rāda ceļu Viļņa un Tallina, abas šīs pilsētas ir piesaistījušas arī privātas investīcijas infrastruktūras attīstībai. Infrastruktūru var attīstīt arī publiskās un privātās partnerības ietvaros, kāpēc ne?

Te mēs nonākam pie jautājuma par kopīgo attīstību. Vai jūsu [kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra] savulaik īstenotā pašvaldību reforma nav iemesls, kādēļ šobrīd Rīgas aglomerācijai ir grūti attīstīties kā vienotam reģionam, jo apkārt Rīgai ir daudz teritoriāli mazu novadu?

Daudz mazāk nekā pirms reformas.

Jā, bet to vienalga ir daudz un atkal tiek runāts pat par sadalīšanos. Bija doma, ka tiek izveidota otrā līmeņa pašvaldība - nosacīti Rīgas novads, bet arī tas nav īstenojies. Kādas vēl ir iespējas savākt kopā visas Rīgas aglomerācijas pašvaldības un veidot kopīgu attīstības redzējumu?

Pirmkārt, Pierīgas pašvaldību skaits ir daudz mazāks, nekā bija pirms reformas. Pašvaldības ir palikušas stiprākas, jā, arī savā ziņā patstāvīgākas un bieži vien vairs neskatās uz Rīgu kā obligātu pakalpojumu sniedzēju un pašas tiek galā, jo pieaug iedzīvotāju skaits un ir pietiekami lieli budžeti. Bet vienlaikus šīs pašvaldības ļoti labi apzinās, ka nozīmīgu daļu no viņu problēmām, piemēram, saistībā ar izglītību, atrisina Rīga, paņemot savās skolās un pat bērnudārzos bērnus no Pierīgas. Tas pats attiecas uz sabiedrisko transportu, ielu infrastruktūru, jo liela daļa Pierīgas iedzīvotāju ikdienā strādā Rīgas pilsētā. Un tā būs arī turpmāk. Tas ir arī normāli, jo tā ir kopīgā aglomerācijas dzīve.

Tas, kas ir politiska problēma… Arī esošais Rīgas mērs Vilnis Ķirsis runā par Pierīgas pašvaldībām kā kaut kāds vikingu karalis, ka tās ir jāpiespiež piedalīties Rīgas izmaksu segšanā. Jādomā ir otrādāk. Tā ir sadarbošanās, tas nav nekāds iekarošanas karagājiens. Ir jāpiedāvā Rīgas un Pierīgas pašvaldību kopīgi sniegti pakalpojumi. Piemēram, manis minētais piemērs ar "Rīgas satiksmi" - atveram "Rīgas satiksmi" citiem līdzdalībai. Tam nav jāgaida nekāds valdības rīkojums, to paši var izdarīt. Ļoti līdzīgs risinājums ir ar "Rīgas ūdeni". "Rīgas ūdens" jau sniedz pakalpojumus Mārupē, Ķekavā, izvērtē pakalpojumus Dreiliņos, Garkalnē. Piedāvājam nevis, kā līdz šim bijis, atdot savus tīklus, bet kļūt par līdzīpašnieku "Rīgas ūdenī". Tie paši Getliņi. Tagad visām pašvaldībām ir jāved atkritumi uz reģionu atkritumu centriem, kas Rīgas areālā faktiski ir tikai Getliņi. Tad kādēļ īpašnieki ir tikai divas pašvaldības? Piedāvājam arī citiem. Tad visiem ir skaidrs, ka mēs šo objektu attīstām kopīgi un tas ir kopīgs pakalpojums.

Rīgas metropoles ideju vajag mēģināt "pārdot", un primāri tas attiecas uz pakalpojumiem, kur ieguvums ir ļoti tuvs iedzīvotājiem. Nav nepieciešami kaut kādi iekarošanas karagājieni, ir jāmēģina Rīgas metropoles pievilcību "pārdot" iedzīvotājiem ar argumentu, ka ieguvēji būs gan mārupieši, gan rīdzinieki, nevis tā: Mārupe, jums ir par daudz naudas, atdodiet daļu Rīgai!

Ja izdodas panākt šo kopīgo plānošanu visā Rīgas metropoles areālā, varbūt tad nemaz nav jācīnās pret to, ka cilvēki aizplūst no Rīgas, jo mēs esam visi kopā?

Problēma jau nav tikai tā, ka Rīgas iedzīvotāji pārceļas uz Mārupi, Langstiņiem vai Ādažiem. Problēma ir tā, ka iedzīvotāji brauc prom no valsts un ir zema dzimstība. Rīgas aglomerācija kopumā aug, bet aug nedaudz, ja mēs skatāmies uz tendencēm pasaulē kopumā, kā aug lielo pilsētu aglomerācijas. Tas nozīmē, ka mēs nespējam izmantot Rīgas pievilcību tā, kā tam vajadzētu būt.

Tādēļ atbilde uz jautājumu ir "nē". Ir jāstrādā pie tā, lai Rīgā būtu plašāks mājokļu piedāvājums, lai būtu daudzveidība mājokļu jomā, lai darbavietu piedāvājums būtu plašāks.

Rīgas izaugsme ir nepieciešama Latvijas izaugsmei. Bez Rīgas aglomerācijas izaugsmes nebūs Latvijas ekonomikas izaugsmes.

Kā piemēru pirms šīm vēlēšanām daudzi politiķi izmanto tukšos skatlogus Rīgas centrā. Kā panākt, lai kafejnīcas, veikali un citi pakalpojumu sniedzēji atgriežas Rīgas centrā?

Te izskan atsevišķas idejas, piemēram, uzlikt sodu īpašniekam par to, ka ir neiznomātas telpas. Man tas liekas pilnīgi aplam.

Nu Rīgas dome taču domā arī par palīdzības programmām.

Manuprāt, ne viens, ne otrs pamatproblēmu nerisina. Pamatproblēma, kāpēc stāv tukšas telpas, ir tajā, ka ir par maz patērētāju, nav tādas patērētāju plūsmas, kāda tā bija kādreiz. Protams, daļēji patērētāju plūsmu ir atņēmusi lielveikalu attīstība, kas ir izveidojuši iepirkšanās paradumus ārpus pilsētas centra. Bet arī patērētāju ir kļuvis mazāk, jo, kā jau es teicu, cilvēki tagad Mārupē ne tikai dzīvo, bet tur arī strādā, iepērkas un viņiem vairs īsti nav motivācijas braukt uz Rīgas centru.

Daļēji problēmu atrisinātu tas, ja mēs Rīgas centrā redzētu vairāk iedzīvotāju. Otru daļu varētu atrisināt, ja Rīgā būtu vairāk tūristu. Trešā daļa - ja mums būtu ļoti mērķtiecīgs piedāvājums, kā attīstīt noteikta tipa preču un pakalpojumu pārdošanu, kuri radītu īpašu pievilcību. Nu, piemēram, Avotu ielā vienā posmā ļoti ir attīstījušies kāzu saloni un tur nav tukšu telpu. Labi, tur nav milzīgas plūsmas, jo cilvēki Latvijā diemžēl tik daudz neprecas, bet ir šis ļoti koncentrētais un interesantais piedāvājums. Līdzīgi var domāt par citām vietām, kur var attīstīties specializēti piedāvājumi, jo ne visiem tirgotājiem ar savām augstajām nomas maksām ir piemēroti tirdzniecības centri.

Vēl viena lieta - Rīgas vēsturiskajā centrā ir ļoti stingri apbūves noteikumi, ļoti daudz ierobežojumu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Viena daļa no šiem ierobežojumiem ir pamatoti, viena daļa ir izdomāti pirms 20 gadiem, pa šo laiku tehnoloģijas ir mainījušās, iespējas ir mainījušās, bet šie ierobežojumi nekad nav pārskatīti. Piemēram, Rīgas vēsturiskajā centrā ir ļoti sarežģīti izveidot apakšzemes autostāvvietas. Nevis tehnisku iemeslu dēļ, bet regulējuma dēļ. Tehniski daudzviet tas mūsdienās ir iespējams. Jā, tas prasa naudu un ieguldījumus, bet tas radītu jaunas iespējas.

Tādēļ, es teiktu, mazāk sodīt, vairāk nākt pretī. Tāpat ne tik daudz dalīt naudu, jo tā nauda, ko Rīgas pašvaldība var sadalīt kaut kādos grantiņos, nav salīdzināma ar problēmas mērogu, drīzāk palīdzēt ar nodokļu piemērošanu. Piemēram, samazināt nekustamā īpašuma nodokli remontdarbu, rekonstrukcijas laikā. Arī atvieglot izkārtņu saskaņošanu, kas tagad ir nevajadzīgs birokrātisks šķērslis.

Labi, tas attiecas uz uzņēmumiem. Kā panākt, lai cilvēki gribētu dzīvot Rīgas centrā?

Nav jau tā, ka visi grib dzīvot privātmājās. Pirmkārt, Rīgas vēsturiskajā centrā iedzīvotāju skaits ir stabilizējies, vairāk sarukuma nav. Tas ir labi. Tagad būtu jāstrādā pie tā, lai skaits pieaug. Tur ir vairākas lietas. Pirmkārt, ir jābūt piedāvājumam, kur dzīvot, jo pašlaik piedāvājums tomēr ir salīdzinoši mazs, tam būtu jābūt lielākam. Ir pietiekami daudzas vietas, kur vēsturiskajā centrā varētu būvēt jaunas daudzdzīvokļu mājas. Viena daļa cilvēku grib dzīvot vēsturiskās mājās, bet ir daļa cilvēku, kuriem ir svarīgi dzīvot jauna tipa mājās. Līdz ar to tas būtu jāļauj darīt brīvāk, lai tam būtu mazāk barjeru.

Jā, bet tas ir vēsturiskais centrs.

Vēsturiskajā centrā ir daži noteikumi, kuri ir objektīvi, un būtu ļoti slikti, ja Rīga zaudētu UNESCO statusu. Bet to nav tik daudz. Piemēram, ir noteikums par apbūves augstumu, un vēsturiskajā centrā nav atļauts celt mājas augstāk par septiņiem stāviem, fasādes pusē - augstāk par sešiem stāviem. Taču kādēļ sētas puses fasādi arī ļoti bieži neļauj būvēt augstāk par sešiem stāviem? Kādēļ tā nevarētu būt septiņi, astoņi stāvi? Skaidrs, ka tā nevarētu būt 12 stāvi, jo tas jau būtu dīvaini, bet, ja sētas pusē būtu šie papildu divi stāvi, tad tas attīstītājiem būtu izdevīgāk un šie stāvi tad arī būtu daudz vērtīgāki, jo būtu ar skatu uz pilsētu. Attīstītājiem tad būtu daudz lielāka motivācija ēkas renovēt un piedāvāt dzīvokļu tirgū.

Otra lieta, kas parādās cilvēku pamatojumos, kādēļ viņi neizvēlas dzīvot centrā, ir grūta piekļūšana mājoklim un satiksme, nav, kur nolikt mašīnu. Tā arī ir viena bezjēdzīga cīņa, kuru veic viena daļa aktīvistu, tostarp politiskajā partijā "Progresīvie". Es ļoti esmu par to, lai pilsētā būtu droši pārvietoties ar velosipēdu, ar skrejriteni un gājējiem. Tas ir ļoti svarīgi. Bet, ja mums pilsētas centrā nebūs iespēju novietot automašīnu un pārvietoties ar automašīnu, šeit neievāksies ģimenes ar bērniem. Tas vienkārši ir jāsaprot. Jā, absolūts mazākums ģimeņu ar bērniem dzīvos bez automašīnas, bet absolūts vairākums ģimeņu izvēlēsies automašīnu, un viņiem ir jābūt vietai, kur mašīnu nolikt. Rīgas pilsētas apbūves noteikumi faktiski ierobežo iespējas izveidot jaunas autostāvvietas pilsētas centrā un visādi apkaro to, lai tās tiktu veidotas. Tas viss ir jāceļ, lai būtu brīvāka pieeja pilsētas centram.

Un, visbeidzot, cilvēki saka, ka Rīgas pilsētas ielās ir par maz koku. Jā, par parku trūkumu nesūdzas, parki mums ir, zaļums ir, protams, šur tur vajadzētu vairāk soliņu, parki varētu būt vairāk izgaismoti, bet tie ir mazi iebildumi. Bet ļoti nopietnas sūdzības ir par zaļumu ielās. Tā rezultātā pilsētas ielas ir netīrākas, jo koki tomēr noņem daļu putekļu un samazina karstumu vasaras dienās. Rīgā ir izveidota nesaprotama administratīvā barjera, kuras dēļ ielu malās nevar stādīt vairāk koku. Lai to apietu, tiek izdomātas visādas kastes. Aizbrauciet uz Tallinu, tur ir izbūvētas divas jaunas ielas, kur ir sastādīti koki. Arī tur apakšā ir kanalizācijas infrastruktūra, bet, pārbūvējot ielu, tā tiek salikta vienā kastē un virsū mierīgi tiek stādīti koki un veidojas zaļa telpa.

Bet vai ielas Rīgas centrā koku stādīšanai nav par šauru?

Nē. Kāpēc uz A.Čaka ielas nevarētu būt koki? Kāpēc uz Brīvības ielas nevarētu būt koki?

Protams, ka ilgākā perspektīvā būs jāveic nopietns pilsētas satiksmes pārplānošanas darbs, jo esošā struktūra, kad cauri pilsētas centram iet "caurbraucošas šosejas", nav ilgtspējīgi. Satiksme ir jānovirza apkārt. Līdzīgu apvedceļu kā Austrumu maģistrāli, kas ir uzbūvēta un strādā, vajadzētu arī Daugavas kreisajā krastā, lai cilvēkiem, kuri brauc no Mārupes uz Juglu, nevajadzētu iebraukt centrā. Pašlaik vieglāk ir braukt caur centru, pat ar visiem sastrēgumiem. Būtu jābūt, ka vieglāk ir apbraukt apkārt, un tas ir satiksmes organizācijas jautājums, kas ir jāizstrādā ekspertiem. Rīga šajā jautājumā neko nav darījusi, tikai trīs reizes reorganizējusi Satiksmes departamentu.

Rīgā arī ļoti nevedas ar dzīvojamo māju renovācijas/siltināšanas programmu. Kas jādara, lai iedzīvotājus motivētu tomēr saņemties un siltināt savas mājas?

Es strādāju Ekonomikas ministrijā tieši laikā, kad palaidām programmu, kuras nosaukums joprojām ir "Dzīvo siltāk!". Tā bija viena no pavērsiena programmām, jo līdz tam - 2010.gadam - visā Latvijā bija nosiltinātas tikai piecas mājas. Kopš tā laika ir notikusi radikāla attīstība - ir nosiltināts ievērojami daudz ēku un ir ieguldīts milzīgs darbs izskaidrošanas un izglītošanas jomā.

Mums ir pozitīvi piemēri, piemēram, Valmierā un Liepājā, bet Rīgā ir katastrofa.

Lielā mērā problēma ir tā, ka ir nepieciešams pietiekami daudz pozitīvu piemēru, lai arī pašvaldība un iedzīvotāji iesaistītos. Rīgā tas nav noticis, bet šajā ziņā Rīga nav vienīgā pilsēta. Rīgā progress ir smieklīgi mazs, pie tam ir jāatzīst, ka Latvijā ieviestā valsts atbalsta programma ēku siltināšanai ir vislabvēlīgākā iedzīvotājiem starp Baltijas valstīm, taču tās rezultāti ir sliktākie. Tas nozīmē, ka ar vēl papildu naudu šo jautājumu atrisināt mēs nevaram, bet ir jāmaina pieeja.

Es jau ilgāku laiku cenšos pārliecināt gan esošos, gan iepriekšējos lēmumu pieņēmējus par nepieciešamību pēc citas stratēģijas. Viena no mūsu galvenajām problēmām saistībā ar padomju laika dzīvojamo fondu ir tā, ka daudzi dzīvokļi pieder cilvēkiem, kuri nevar uzņemties ilgtermiņa saistības kredītu veidā. Kredītu ņemšana viņiem ir apgrūtinoša - vai nu viņiem jau ir hipotēka un vairs kredītu nedos, vai nav pietiekamu ienākumu, vai ir gados vecāki cilvēki un tiek atteikts finansējums diskriminācijas dēļ, kas pastāv Latvijas finanšu sistēmā, vai arī baiļu dēļ, jo parādi liekas ļoti apgrūtinoši. Tādēļ individuāli kredīti, kur valsts pēc tam daļēji atmaksā, nebūs efektīvs risinājums. Tā vietā mums ir jāvirzās Igaunijas piemēra virzienā, kur tiek veidoti specializēti, perspektīvā privāti uzņēmumi, kas nodarbojas ar ēku renovāciju. Šādu funkciju sākotnēji varētu uzņemties, piemēram, "Rīgas namu pārvaldnieks".

Tā vietā, lai sniegtu nekvalitatīvus apsaimniekošanas pakalpojumus, tas varētu izmantot savas finanšu iespējas un piedāvāt energoservisa pakalpojumus Rīgas iedzīvotājiem. Tas nozīmētu, ka "Rīgas namu pārvaldnieks" uzņemtos saistības uz sevi, bet nevis veicot 100% mājas renovāciju, bet darbus, kas jau sniegtu nozīmīgu emisijas ietaupījumu un novērstu siltuma zudumus, piemēram, jumta nomaiņu, pagraba hidroizolāciju, sānu sienu siltināšanu. Šie darbi būtiski samazinātu siltuma zudumus, palielinātu ēkas vērtību un izmaksu ziņā būtu lētāk nekā pilnīga mājas renovācija. Tas samazinātu remontdarbu tāmi, un šāda pieeja neradītu individuālas kredītsaistības iedzīvotājiem, bet viņiem būtu pienākums noslēgt līgumu uz noteiktu periodu par energoservisa pakalpojumiem. Šo maksājumu varētu sasaistīt ar dzīvokļu īpašnieku kopību, nevis individuāli ar katru dzīvokļa īpašnieku, kas savukārt nozīmētu, ka, mainoties dzīvokļa īpašniekam, saistības paliktu spēkā. Tādā veidā diezgan ātri varētu panākt būtisku siltumzudumu samazinājumu dzīvojamo māju fondā, vienlaikus veidojot pamatu ilgtermiņa energoefektivitātes risinājumiem. Turklāt šādiem pasākumiem - energoservisa līgumiem - jau ilgāku laiku ir pieejami starptautisko investīciju banku piedāvājumi, gan Eiropas Investīciju bankas, gan Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, kā arī Eiropas Padomes Attīstības bankas. Viņiem visiem viens no prioritārajiem pasākumiem ir energoefektivitāte un viņiem tieši interesē šāda portfeļa tipa aizņēmumi, nevis katrai mājai piešķirt, piemēram, 600 000 eiro un pēc tam naudu piedzīt no individuāliem aizņēmējiem, bet gan aizdot portfelī vienam energoservisa pakalpojumu sniedzējam. Līdzīgas iniciatīvas jau ir veiksmīgi īstenotas Polijā, kur mazās un vidējās pilsētās energoefektivitāte ir būtiski uzlabota. Protams, ne visas mājas iegūst vizuāli skaistas, nosiltinātas fasādes, bet siltuma zudumi tiek samazināti par 40-50%.

Galvenais izaicinājums ir lēmumu pieņemšana, jo "Rīgas namu pārvaldnieks" līdz šim nodarbojas tikai ar apsaimniekošanu...

Energoservisa pakalpojumu sniegšanai nav nepieciešams obligāts 51% balsu vairākums, lai pieņemtu lēmumus par ēku renovāciju. Jaunais regulējums paredz, ka šādos gadījumos būtu jādod iespēja uzņemties saistības arī ar mazāku balsu īpatsvaru, jo energoservisa pakalpojums būtu, piemēram, tāds pats kā atkritumu apsaimniekošanā. Līdzīgi kā likums nosaka pienākumu slēgt līgumus ar atkritumu apsaimniekotājiem - pat, ja tu nobalsosi pret, mājai šāds līgums ir jāslēdz, un tas tiks izdarīts. Piemēram, likums paredz pienākumu veikt deratizācijas pakalpojumus, kas tiek nodrošināti neatkarīgi no individuālā īpašnieka vēlmes.

Es neesmu par to, lai cilvēkus piespiestu, bet lielākajā daļā gadījumu cilvēki psiholoģiski baidās no individuālām kredītsaistībām. Piemēram, Birutai no piektā dzīvokļa nebūtu jāņem kredīts uz desmit vai divdesmit gadiem - tā vietā būtu noslēgts dzīvokļu īpašnieku kopības līgums ar "Rīgas namu pārvaldnieku", kas nodrošinātu energoservisa pakalpojumus. Šī pieeja nozīmētu, ka, pat ja dzīvokļa īpašnieks nomirst, nākamais iemītnieks turpinātu maksāt nelielu ikmēneša summu, piemēram, 10–20 eiro atkarībā no veikto darbu apjoma. Šis modelis samazinātu izmaksas, jo kredīts, ko finansēšanai ņemtu "Rīgas namu pārvaldnieks", būtu ļoti lēts - "zaļie aizdevumi" pašlaik ir ļoti lēti. Ieguvums būtu radikāls - sākotnēji būtu nepieciešamas dažas vienošanās ar investīciju bankām, bet pēc tam energoefektivitātes uzlabojumi varētu notikt ļoti ātri.

Jautājums ir par to, vai "Rīgas namu pārvaldnieks" var atļauties uzņemties šādas saistības.

Mierīgi. "Rīgas namu pārvaldniekam" šobrīd praktiski nav saistību. Finansiāli uzņēmumam nav problēmu - tam ir stabila bilance, laba aktīvu bāze un pietiekamas iespējas nodrošināt šādus projektus.

Vai kopumā tā "bedre" jeb nenosiltinātās mājas šobrīd ir tik liela, ka "Rīgas namu pārvaldniekam" tas nav "paceļams" projekts?

Protams, nav reāli nosiltināt visus 6000 Rīgas daudzdzīvokļu māju tuvākajā laikā. Taču ir iespējams uzsākt ar prioritārām ēkām un soli pa solim veikt nepieciešamos pasākumus. Svarīgs aspekts ir arī tehniskais stāvoklis - ne visas ēkas ir renovējamas, un dažas var būt sliktā stāvoklī, tomēr vairumā gadījumu ēkas ar minimāliem ieguldījumiem var ilgstoši funkcionēt, un energoefektivitātes pasākumi varētu nodrošināt to ilgtspējību. Šobrīd situācija ir tāda, ka par trīsistabu dzīvokļa apkuri Imantā vai Zolitūdē jāmaksā tikpat, cik jaunbūvētā mājā par pieciem dzīvokļiem. Tas ir nesamērīgi, un šī problēma ir jārisina.

Jau gadiem tiek runāts par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda reformu. Vienu brīdi darbs aizsākās Finanšu ministrijā, tika iesaistītas pašvaldības, bet tā arī nekas nav noticis. Rīga visu laiku sūdzas par to, ka tiek tērētas milzīgas summas iemaksām pašvaldību izlīdzināšanas fondā.

Mēs panācām, ka šis jautājums bija ielikts Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā, taču četros gados tas nepakustējās necik. Divas reizes tiku izsaukts pie finanšu ministra, lai pārrunātu, ko šajā jautājumā varētu darīt, rezultātā izteicu savus priekšlikumus, bet nekas nenotika.

Problēma ir tā, ka mēs joprojām domājam kategorijās "kurš kuram dod naudu un kurš no kā saņem", bet ir jāskatās no valstiska viedokļa, ka visām pašvaldībām ir jānodrošina noteikta apjoma funkcijas un to pieejamība iedzīvotājiem. Diezgan precīzi ir iespējams saprast, cik šīs funkcijas maksā. Piemēram, pašvaldības saņem mērķdotācijas skolotāju algām. Šī nauda ir precīzi saskaitīta, ir noteikta formula, pēc kādas tiek rēķināta dotācija. Līdzīgā veidā varētu arī pašu pašvaldību izmaksas saskaitīt, piemēram, cik izmaksā uzturēt skolas, kādas ir kvadrātmetra apkures izmaksas utt. Tāpat varētu fiksēt sociālo pakalpojumu portfeli, kas pašvaldībām jāsniedz, un saskaitīt, cik tam nepieciešama nauda.

Un tad pāriet no principa, ka lielu daļu naudas pašvaldībām atstājam un daļu atņemam nost, bet varētu ieviest skaidru sistēmu - pašvaldība saņemtu konkrētu summu par katru bērnu izglītības funkciju nodrošināšanai. Protams, paliktu viena daļa funkciju, kuras nebūtu racionāli skaitīt, piemēram, pašvaldības vēlēšanu komisijai, bet tad tā būtu daļa, ko finansēt no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Tad izlīdzināšana faktiski kā problēma pazustu. Rīga kā galvenais izglītības pakalpojumu sniedzējs Latvijā, visticamāk, būtu ieguvējs, un Pierīgas pašvaldības arī godīgi piedalītos izglītības sistēmas uzturēšanā, savukārt reģionos izglītības un sociālo pakalpojumu nodrošināšanā finansējums būtu noteikts normatīvos, nevis pašvaldības katru gadu cīnītos par budžeta sadali un izlīdzināšanu.

Bet vai tad būtu jēga esošajai iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales sistēmai starp valsti un pašvaldībām?

Faktiski visus 100% varētu novirzīt pašvaldībām, bet to sadalīt funkcionāli ne pēc darba ņēmēju skaita katrā pašvaldībā. Apmēram puse aizietu normatīvi funkciju nodrošināšanai, otra puse - pēc iedzīvotāju skaita. Papildus tam, būtu jāievieš arī kaut kāda proporcija, cik saņemtu pašvaldība, kurā iedzīvotājs dzīvo, un cik pašvaldība, kurā strādā, jo skaidrs, ka cilvēks tērē pašvaldības resursus ne tikai tur, kur dzīvo, bet arī tur, kur strādā.

Priekšvēlēšanu pasākumā "Latvija pirmajā vietā" Rīgas mēra amata kandidāts Ainārs Šlesers solīja iniciēt sistēmu "50:50", kur 50% nodokļu paliktu deklarētajā vietā, bet 50% faktiski Rīgā, kur cilvēks strādā.

Savulaik, kad biju pašvaldību lietu ministrs, mēs modelējām šādu situāciju. Šāda pieeja nav pilnībā godīga, jo pašvaldībām jāfinansē dažādas funkcijas, un taisnīga proporcija varētu būt 70% deklarētajai pašvaldībai pret 30% darba vietas pašvaldībai.

Vai jūs, ja būsiet Rīgas mērs, ar šādu piedāvājumu iesiet uz valdību?

Es uzskatu, ka tas būtu jādara, bet pirms tam nepieciešama plašāka diskusija. Esmu ne tikai Rīgas mēra kandidāts, bet arī atbildīgs valsts pilsonis. Nedrīkst būt situācija, ka tādēļ, ka Rīgai vajag papildu naudu, Krāslavai vai Talsiem vajag mazāk. Arī Talsos bērniem ir jāsaņem izglītība, ir nepieciešama sociālā palīdzība. Tāpēc ir jābūt formulai, kas nodrošina, ka gan Rīgā, gan Krāslavā pēc skaidriem kritērijiem bērni saņem naudu izglītībai.

Bet tad arī nonākat pretrunās ar iepriekš teikto, jo vienam bērnam pakalpojums pierobežā maksās daudz vairāk nekā vairākiem bērniem Rīgā. Tādējādi Rīgai, kur ienākumi ir lielāki, tomēr saglabāsies nepieciešamība finansēt to, kas atrodas pierobežā.

Jā, tā tas ir, bet proporcijai ir jābūt godīgai. Vienlaicīgi tur, kur nodrošināt izglītību, ir lielāks izaicinājums, kur ir mazāk bērnu, ir jānodrošina efektivitāte - nevar stāvēt četrstāvu skolas pustukšas, jo nav vairs bērnu. Ir jāmeklē mazākas telpas, valsts var palīdzēt ar ieguldījumu programmām. Mēs neesam vienīgā valsts pasaulē, kas saskaras ar šo problēmu. Piemēram, Somija, kas ir daudz retāk apdzīvota nekā Latvija, ir spējusi nodrošināt izglītību arī attālākajos reģionos, pat Lapzemes mežos. Viņi ir izveidojuši kombinētas pašvaldību ēkas, kurās apvienotas administratīvās telpas, skolas un kultūras centri, tādējādi samazinot izmaksas. Neceļ dārgas pilis, bet izmanto lētākas modulārās struktūras, kas nodrošina funkciju, lai katram bērnam būtu pieejama izglītība.

Skaidrs, ka mēs dabūsim pārmaksāt par to, lai visā Latvijā būtu pieejami skolotāji, jo skaidrs, ka visiem skolotājiem Latvijā jāsaņem vienāda alga, nevar būt tā, ka skolotājam Alūksnē maksā būtiski mazāk nekā Rīgā. Mēs par to pārmaksāsim, bet ir svarīgi, lai arī mazāk apdzīvotās vietās būtu kvalitatīvs izglītības piedāvājums.

Kā jums šķiet, vai finanšu izlīdzināšanas jautājumā nākamajos četros gados ir gaidāms kāds progress?

Domāju, ka līdz 2026.gadam būtiskas izmaiņas nav gaidāmas. "Jaunā Vienotība" neko negrib mainīt. Tas ir liels pārmetums "Jaunajai Vienotībai" kā valdošajai partijai, jo viņiem pieder gan Rīgas mēra, gan premjera, gan finanšu ministra amats. Nekas netiks mainīts.

Vai Rīgai būtu jāfinansē visu skolēnu ēdināšana savās skolās, ņemot vērā, ka Rīgā ir ļoti daudz Pierīgas bērnu?

Tas ir pareizi. Visu bērnu ēdināšanas pieeja ir raksturīga Ziemeļeiropai, un ir pierādīts, ka tā sniedz pozitīvus ieguvumus. Jāapzinās, ka Rīgā ir bērni, kuriem skolas ēdiens bieži vien ir vienīgā pilnvērtīgā ēdienreize dienā. Tādēļ svarīgi, lai maltītes būtu ne tikai pieejamas, bet arī veselīgas un atbilstoši dietologu rekomendācijām. Manā laikā skolā brīvpusdienas bija pieejamas tiem bērniem, kam bija grūtāk. Tas tomēr stigmatizē bērnus un liek ieņemt lūdzēja lomu, kas nav pareizi. Bērnu vecumā nevar radīt grupas, kuras tiek nodalītas ar "te pienākas" vai "te nepienākas". Labāk, lai brīvpusdienas ir pieejamas visiem.

Rīgā ieviestais modelis naudas taupīšanas nolūkā, kas paredz, ka daļēji maksā vecāki, bet daļēji - pašvaldība, pirmkārt, ir ļoti draņķīgi administrēts. Es tiešām nesaprotu, kāpēc man, Rīgas iedzīvotājam un Latvijas pilsonim, ir jāmaksā par to, lai nauda nonāktu Lietuvas uzņēmumā. Ja politisks lēmums nosaka, ka par ēdināšanu jāmaksā, tad tas būtu pieņemami, bet kāpēc šāda naudas plūsma aiziet ārpus Latvijas?

Ēdinātāji paši izvēlējās šādu shēmu, un rezultātā sistēma tika izveidota, balstoties uz ēdinātāju interesēm.

Atgādināšu, ka pašvaldību izglītības iestāžu ēdinātāji nav nekādas "Dieva sūtītas" radības. Tie tiek izraudzīti konkursos, kas varētu tikt organizēti labāk un caurskatāmāk. Pašreizējais modelis ir slikti organizēts un sarežģīts, lai gan tas varētu būt daudz vienkāršāks. Citas pašvaldības daudz labāk ar to tiek galā.

Kas galvaspilsētai būtu jādara drošības jomā, ņemot vērā pārmaiņas ģeopolitiskajā situācijā?

Pirmkārt, ir pašvaldības atbildības jomas, kurās noteikti jāstrādā labāk. Piemēram, civilās aizsardzības sistēma - mums ir pieņemts detalizēts plāns un notikušas astoņas mācības, tai skaitā praktiskās. Taču, lai gan šāds plāns pastāv, realitātē situācija ir sarežģītāka. Varu minēt piemēru - atverot Tallinas mājaslapu, ir redzamas visas patvertnes vietas, ir iezīmētas vietas. Rīgā nez kāpēc iezīmēt vietas nevar, jo to uzzinās ienaidnieks. Bet kā iedzīvotāji uzzinās par šīm vietām, man nav saprotams. Mēs divus gadus tērējam līdzekļus apziņošanas sistēmai, bet progresa nekāda nav, nav ne iepirkuma, ne sistēmas. Kopš 2022.gada esam faktiski zaudējuši trīs gadus. Viena daļa vainas ir valdības pusē. Piemēram, ja nemaldos, 2022.gada oktobrī Ekonomikas ministrija izsludināja grozījumus standartu regulējumā par to, kādai ir jābūt patvertnei. Līdz šai dienai grozījumi nav pieņemti, joprojām ir saskaņošanā. Ir aizvadīti divi ar pusi gadi diskusijās par regulējumu, nevis ceļot patvertnes. Rīga kaut ko dara, iedodot naudu skolām un bērnudārziem patvertņu ierīkošanai, bet ar to nepietiek.

Mani biedē tas, ka ir svarīgi palīdzēt arī cilvēku pašiniciatīvai, bet šajā ziņā laiku esam jau nokavējuši. Cilvēki kara pirmajās dienās apsekoja savas mājas un domāja par risinājumiem patvertnēm. Ir gadījumi, kur mājai ir gāzes katls un pagrabs, bet to nevar pilnībā pielāgot patversmes funkcijām. Piemēram, ir nepieciešams ievilkt ūdeni, bet bez projekta to nevar darīt, var dabūt sodus, bet projektēšanu nevar uzsākt, jo nav pieņemts būvnormatīvs šādiem risinājumiem. Tādējādi mēs visus cilvēkus, kuri gribētu par sevi parūpēties, dzenam caur nebeidzamu birokrātisku apli. Birokrātija valsts un pašvaldību dzīvē ir svarīgāka par reālu cilvēku drošību.

Otra būtiska lieta ir kopīgā drošības vide pilsētā. Pilsētai ir jārāda piemērs saviem iedzīvotājiem, parādot, ka drošība ir prioritāte. Piemēram, Tallinā ielas ir gaišākas nekā Rīgā. Ejot pa Tallinas ielām, apgaismojums ir efektīvāks, taču kopš Covid-19 laika Rīgā apzināti tiek samazināta apgaismojuma intensitāte, lai mazinātu elektrības rēķinus. Šī taupīšana padara pilsētu nedrošāku, īpaši apkaimēs, kur apgaismojums jau tā ir nepietiekams. Tādējādi gadā mēs ietaupām apmēram 80 000 eiro, bet reāli pilsētas vide ir nedrošāka. Fondos līdzekļi apgaismojuma uzlabošanai pilsētās ir pieejami, bet nezin kāpēc Rīga ir ļoti neaktīva finansējuma apgūšanā.

Visbeidzot, būtiska ir sadarbība ar iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Globālā apdraudējuma kontekstā daudzi uzņēmumi ir gatavi iesaistīties, lai uzlabotu drošību. Rīgai kā pilsētai būtu jāveicina dialogs ar sabiedrību un uzņēmējiem, jānosaka prioritātes un jāiesaista dažādas institūcijas. Turklāt Rīgai ir attīstības perspektīvas arī militārās rūpniecības jomā. Pilsētā ir plašas rūpnieciskās teritorijas un ostas, kas varētu tikt izmantotas, lai attīstītu ražošanu un piesaistītu gan vietējos, gan ārvalstu uzņēmumus. Tomēr līdz šim Rīga nav aktīvi iesaistījusies šajā sacensībā, lai piesaistītu militārās rūpniecības investorus. Piemēram, drīzumā plānota Vācijas bruņojuma rūpniecības uzņēmuma "Rheinmetall" vizīte Latvijā, bet Rīga pat nepiedāvā savas teritorijas.

Bet vai tas ir prātīgi no drošības viedokļa, jo karā tieši šie objekti kļūs par primāriem uzbrukuma mērķiem?

Tāpēc tam ir rūpnieciskie rajoni, ir speciāli plāni un veidi, kā to dara. Nē, nav labāk būvēt lauka vidū, jo tas padara ražošanu dārgāku, pareizāk ir izvietot tos apdzīvotās vietās, tomēr, protams, jāņem vērā, ka tuvumā nedrīkst atrasties sprādzienbīstami objekti un citi riski. Rīgā ir ļoti daudz industriālās teritorijas. Protams, es arī saprotu to, ka, ja mēs aizvestu "Rheinmetall" uz Granīta ielu, kas būtu lieliska teritorija rūpniecībai, ko viņi, raugoties uz šo dramatisko ielu, padomātu. Tas ir apkaunojums pilsētai. Ja es būtu Rīgas mērs, es katru dienu atvainotos cilvēkiem - tur nav ietvju, cilvēki nevar aiziet līdz autobusa pieturai, iela ir bijusi kādas apšaudes objekts, jo bedres ir pēc katra metra. Kā lai mēs pievilinām rūpniecības uzņēmumus, ja nespējam sakārtot bāzes infrastruktūru? Piemēram, Granīta ielā atrodas otrs lielākais Latvijas gaļas pārstrādes uzņēmums "Forevers", kur strādā simtiem cilvēku maiņās. Es pats esmu vairākkārt braucis pa šo maršrutu agros rītos, kad cilvēki dodas uz darbu. Autobuss viņus izmet vietā, kur nav ne ceļa, ne apgaismojuma - viņi brien pa peļķēm, dubļiem un tumsā lavierē starp kravas automašīnām, lai nokļūtu darbā.

Kādu jūs redzat nākamo Rīgas domes koalīciju, un ar kurām partijām jūs nekad nesadarbotos?

Pirmkārt, ir jānokļūst Rīgas domē gan mums, gan daudziem citiem politiskajiem spēkiem, jo aptaujas liecina par augstu iedzīvotāju sadrumstalotību gan latviešu, gan krievu vēlētāju vidū. Ir daudz izvēļu, un liela daļa vēlētāju savu izvēli nav vēl izdarījuši. Vēl redzēsim, kas būs un kādās proporcijās politiskie spēki tiks ievēlēti. Skaidrs, ka koalīcija būs jāizveido un kopā būs jāstrādā. Es personīgi uzskatu, ka pašvaldību darbā ir svarīgi redzēt visus ievēlētos deputātus, nevis veidot modeli, kur 31 deputāts lemj un 29 deputāti nelemj. Ir jāatrod ceļš, kā vienoties un strādāt visiem, jo par katru deputātu ir balsojis vēlētājs.

Politiskajā darbā vienoties ne vienmēr ir viegli, bet, protams, ir pamatlietas, kas paliek nemainīgas. Veidot koalīciju ar partijām, kas joprojām domā Kremļa kategorijās, mēs nespēsim. Pēc 2022.gada 24.februāra notikumiem politiķiem bija jāspēj mobilizēties un skaidri pateikt savu nostāju. Ja joprojām [partijas "Stabilitātei!" līderis Aleksejs] Rosļikovs vai kāds cits dzied dziesmu "Не всё однозначно", tad viss ir viennozīmīgi un skaidri.

Par Rosļikovu skaidrs, bet "Saskaņa"?

"Saskaņu" sen neesmu dzirdējis. Kad viņi bija Saeimā, tad viņi pēc 24.februāra ieņēma aktīvu pozīciju par Ukrainu. Es ceru, ka viņi šādu pozīciju ir saglabājuši. Bet, es domāju, tā nebūs primārā izvēle.

Šlesers?

Būs nopietni jāatbild uz jautājumu, ko darīt ar Aināru Šleseru. Man personīgi būs jāatbild uz jautājumu, vai esmu gatavs strādāt "Jaunās Vienotības" vadībā Rīgas domē. Esošajā Rīgas domes koalīcijā darbus aizstāj runāšana. Šleseram savukārt ir grandiozi plāni, bet pieredze ar viņu izpildvarā rāda, ka šie plāni bieži pāraug personīgos projektos, nekas vairāk. Abas šādas pieejas ir kļūda. Ideja, ka mums ir jāizvēlas starp Ķirsi un Šleseru, vispār ir kļūda. Politiskais modelis piedāvā daudzas alternatīvas, un vēlētājiem ir jāizvēlas no tām.

Vai jūs varētu strādāt ar Šleseru - Šlesers mērs un Pūce vicemērs?

Tas ir ļoti provokatīvs jautājums. Lielāka izšķiršanās būs, vai vispār strādāt ar "Latvija pirmajā vietā" koalīcijas kategorijās. Tas atkarīgs no vēlēšanu rezultātiem, kas būs ievēlēti un kādās proporcijās. Es neizslēdzu tādu iespēju, varbūt būs tāda nepieciešamība, bet tā nebūs mūsu prioritāte.

Kāda būs sadarbība ar "Progresīvajiem", kas iepriekš jums bija cieši sadarbības partneri, bet pēc tam vairs nē?

Atbildēšu līdzīgi - es neizslēdzu, ka sadarbība var būt, bet tā nebūs prioritāte.

Kas tad ir prioritāte?

Prioritāte ir iegūt iespējami daudz balsu un atbalstu Rīgas domē, lai ir pēc iespējas mazāks koalīcijas partneru skaits, lai varētu vieglāk vienoties un nebūtu jāstrādā deviņu vai desmit partneru koalīcijā. Piemēram, šobrīd Rīgas dome strādā ar sešām frakcijām un neatkarīgiem deputātiem, kas padara vienošanos gandrīz neiespējamu un lielākā daļa enerģijas aiziet savstarpējās cīņās. Tā vietā jāfokusējas uz lielām pārmaiņām un attīstības projektiem.

Ja skatāmies uz pašreizējiem reitingiem, Šlesers ir līderpozīcijās. Ja viņš iegūs pietiekami daudz balsu, visticamāk, viņam vienam ar to nepietiks, lai pilnībā kontrolētu domi. Bet, ja jums ir "zelta kārts", ar to pietiek koalīcijai?

Tas gan ir ļoti teorētisks scenārijs, kas būs atkarīgs no vēlēšanu iznākuma. Es zinu daudzus cilvēkus, kas aktīvi vēro politisko vidi Latvijā un domā, ka "Latvija pirmajā vietā" šajās vēlēšanās ir liela iespēja gūt panākumus. Es tā nedomāju. Es šaubos par to, vai viņš uzvarēs šajās vēlēšanās.

Kurš varētu?

Ir vairākas iespējas. Šlesers var vinnēt, tāda iespēja ir, ka iegūst lielāko balsu skaitu, bet tikpat liela iespēja, ka lielākais balsu skaits ir Nacionālajai apvienībai. Šleseram nebūs tik daudz balsu - nebūs 30% balsu, nebūs arī 20%. Tā ir ilūzija, ko viņš pats uzbur.

Pašreizējie reitingi gan rāda, ka viņš ir līderis.

Pašlaik puse vēlētāju nav izšķīrušies, par ko balsot, un no šīs puses vēlētāju 70% ir latviešu.

Arī latvieši balso par Šleseru.

Balso, bet ne tik daudz. Mana prognoze, ka Šleseram vienīgā iespēja iegūt 30% balsu ir, ja par viņu nobalso absolūts vairums krievvalodīgo vēlētāju. Tā šobrīd nebūs, nav nevienas pazīmes, lai tā būtu. "Stabilitātei" ir stiprs sniegums, domāju, ka arī "Saskaņu" ievēlēs.

Tad viņiem visiem varētu pietikt vairākumam domē.

Nebūs 51% balsu. Nav tik daudz vēlētāju.

Uz cik vietām domē cerat jūs?

Mūsu kampaņas mērķis ir iegūt vairāk nekā 20 000 balsu, kas šajās vēlēšanās, visticamāk, būs apmēram 10-12% no balsīm atkarībā no aktivitātes. Tas mums dotu septiņus astoņus mandātus. Tas ir darbs, pie kā strādājam.

Tas būtu izcils rezultāts?

Teicams rezultāts.

Un kādu jūs uzskatīsiet jau par labu rezultātu?

Iekļūšanu domē.